Linda Migla | Jūra

sestdienas ceļotāji

Sestdienas ceļotāju dienasgrāmata.

2018. gada 13. janvāris.

Ziema iegājusi savā norietā, mēs joprojām neprotam apģērbties atbilstoši laikapstākļiem.

 

“Mīnuss septiņi, nu, kas tad tas – nieks vien tāds. Plīša slānis zem membrānjakas izglābs, nav ko tur daudz.” Abi pie sevis nodomājam, atpakaļ skapī liekot termoveļu. Nē, nu ideja jau ir pareiza – gandrīz stunda sabiedriskajā transportā, termoveļa būtu pilnīgi bezjēdzīgi iztērēts resurss. Un vēl viena pārģērbšanās, jā. Nav laika.

 

Mangaļsalas mols ir mūsu sākuma punkts, tur arī pārsalstam un sākam filozofēt par pareizajām sasildīšanās metodēm. Es saku, ka apsaldēto vietu berzēt drīkst, jo kā gan citādāk var atgūt asinsriti? Emīls saka, ka nedrīkst un viņam ir taisnība. Nu, tur visādas lietas ar ūdens kristāliem un šūnu membrānu bojāšanām.

 

No autobusa pieturas līdz molam fotografēju niedres kontragaismā un domāju par Leldi, kura to sauc par lielāko banalitāti vispār. Pie sevis saķiķinos iztēlojoties kā ielikšu niedru bildi blogā un pieminēšu Leldes pārliecību.

 

Uz mola mūs beidzot panāk ģimenīte ar nenormāli kaitinošu Raselu, iztēlojos kā iesperšu to mazo … lietu Daugavā, kad tas skries mani apkošļāt. Man ļoti patīk suņi, ballītēs es mēdzu paņemt suni opā un skatoties saimnieka acīs skaļi paziņot, ka man beidzot ir suns. Galvenokārt man nepatīk suņu saimnieki. Tātad pareizāk bija iesākt “uz mola mūs beidzot panāk nenormāli kaitinoša ģimenīte ar suni.” Pie sevis nodomāju un vēlāk pa ceļam vīram atzīstos, ka Mio laikam ir vienīgais terjers, kas man patīk. Emīls pārjautā vai tiešām vienīgais, kas patīk, vai vienīgais, ko zinu, kas ir pareizi audzināts? Viņam atkal ir taisnība…

 

Ārā ir ļoti skaists laiks, tikai tās ciskas salst. Varbūt pietupieni palīdzēs? Jā, nedaudz… Ir feini tikai iet un iet un iet. Vižņi, apsarmojuši gliemežvāki, salst ciskas, apsarmojis jūras kociņš, vižņi, nogrimis kuģis, gliemežvāki, zirgāboli, apsarmojuši priežu gali un nosalušas ciskas. Cisku jautājumu es atrisinu apsienot plīsa jaku ap gurniem, jau sākumā tā vajadzēja. Mana membrānjaka ir gana silta un mugura aiz fotosomas polsterējuma jau bija sākusi svīst.

 

Vecāķu pludmalē daudz cilvēku un suņu. Tagad man suņi patīk par spīti to pārkāpumam atrasties pludmalē. Vairs nejūtos vainīga par vēlmi iespert suni upē un secinu, ka problēma nebija manī. Piekrītu Spīganai, pirms suņa iegādes būtu jāiziet kursi. Saule ir gandrīz norietējusi, jūtos nedaudz piekrāpta, tai bija jāriet jūrā nevis kaut kur aiz meža. Pārdzīvošu.

 

Līdz ar saules rietu, strauji paliek vēl drēgnāks. Ejot cauri Vecāķiem dzirdu kā aizbrauc vilciens. Nu, neko, nākamo negaidīsim. Iesim cauri mežam pie radiem. Jā, jā, cauri mežam, pa elektrības līnijas stigu uz Jaunciema pusi. Nesaprotu, kāpēc tur nav ceļa. Šobrīd Vecāķi šķiet tāda Rīgas aklā zarna.

 

Emīlam ir apledojusi bārda, man čaukst mati. Silta tēja un sarunas palīdz, nakts miedziņš ir salds.

Kafija | lindamigla.lv

Kafija

Man ir vīrs, kurš vāra pašu gardāko kafiju pasaulē!

 

Un, lai piedod baristas un kafijmāni, nu, nekas nav gardāks par kafiju pirmā sniega laikā. Visu rīta cēlienu sniegs mijās ar lietu, naktī lija. Diena nerādījās skaidra, bet tā jau nekad nav problēma, ja stingri nolemts – šajā dienā būs garā pastaiga un ugunskura kafija.

 

Esot dabā, man ir netikums, es sabrienu kājas galīgi slapjas jau pirmajos soļos. Jā, arī ar gumpeļiem, gudriniek! Tā tas ir bijis vienmēr, gan studiju laika ekspedīcijās, gan garākos izklaides pārgājienos. Protams, tā notika arī šoreiz, tāpēc gājiens apkārt ezeram tika atcelts. Iespējams, tas tiktu atcelts šā vai tā – izrādās, ka mēs abi neprotam ģērbties atbilstoši laikapstākļiem. Cerams nākamreiz būsim prātīgāki, hi-hī!

 

Mums ģimenē lēnām iesakņojas ugunskura kafijas tradīcija. Katru reizi dabā ejot līdzi ņemam kafijas kanniņu. Tas ir tā pavisam nedaudz maģiski – sakurt savu ugunskuru, kanniņā uzvārīt ūdeni, tad piebērt kafiju. Cik daudz? Pavisam vienkārši – ar kaudzīti! Tad kafija jāliek atpakaļ ugunskurā, lai vēlreiz uzvārās. Ja pacietība atļauj, tad jāsagaida, līdz nosēžas kafijas biezumi, ja pacietības nav – lej tik krūzītē iekšā un baudi! Šoreiz vēl pievienojām arī pirmo sniegu, lai kapija siltāk garšo. 🙂

 

Tā mūsu ģimenē ir ar to iešanu dabā – ne vienmēr sanāk kā cerēts. Vienu dienu slapja kāja, citu dienu pārāk salds miedziņš… Bet nav jau svarīgs noieto kilometru skaits. Nav jau svarīgs mērķis. Svarīgi ir būt dabā, sasmelties spēkus jaunai darba nedēļai, vai ne? Kā ir Tev? Vai arī Tu mēģini izrauties no ikdienas un dodies dabā?

 

Skaņas dabā

Skaņas dabā – koncerts Teirumnīku purvā

Lubāna mitrāja informācijas centrs un tā dvēselītes – Līga un Ilze spēja uzburt pasaku: trīs akustiskās mūzikas koncerti, kuru norises vieta ir daba visā savā krāšņumā – leknā zaļumā papardēs, svētlaimīgā mierā purvā un majestātiskās priedēs! Katrai vietai savs mūzikas instruments, savs mākslinieks, kas ar mūzikas palīdzību caurvija dabu un cilvēku, ļaujot tiem saplūst vien sev zināmā skanējumā..

 

Pirmais koncerts – Nadīna Stirniniece apvija mūs savā balss un ģitāras skaņā slēpjoties papardēs.

Tālāk Teirumnīku purva laipai, kur klausītāji mēģināja atrast sevi starp reibinošiem vaivariņiem un flautas skaņām Egijas Veldres izpildījumā.

Purva laipa aizveda priežu mežā, kur starp sūnām, ķērpjiem un staltām priedēm, kur vajadzēja atgulties un ļauties gongu meditācijai Jāņa Pūķa vadībā.

 

flower fairy - is a magical woman living in the beauty | photographer: lindamigla.lv

ziedu feja

flower fairy - is a magical woman living in the beauty | photographer: lindamigla.lv

Ziedu Feja…

Ziedu feja ir maz-mazītiņš radījums, kas dzīvo koku stumbros, meža sūnās, dārzos un pat ceļmalās. Vai Tu kādreiz esi redzējis kā sēklas dīgst? Katru reizi, kad izdīgst sēkla, piedzims tāda  puķu feja 🙂

 

flower fairy - is a magical woman living in the beauty | photographer: lindamigla.lv

Ziedu feja dzīvo, guļ, ēd un uzņem viesus ziedā, ko ir izvēlējusi par savu. Šī ir Rododendru feja.

 

flower fairy - is a magical woman living in the beauty | photographer: lindamigla.lv

Ziedu feja aug reizē ar sevis izvēlēto ziedu, bet tas nenozīmē, ka ziedu fejas var izaugt milzīgi-milzīgas! Nu, kā tad milzīga feja segsies ar ziedlapām?!

 

flower fairy - is a magical woman living in the beauty | photographer: lindamigla.lv

Šo maģiski skaisto Rododendru feju es atradu LU Botāniskā dārza rododendru audzītē…

 

Vai Tu arī esi saticis kādu ziedu feju?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

flower fairy - is a magical woman living in the beauty | photographer: lindamigla.lv

Botāniskā dārza feja

Ir Elīnas dzimšanas diena. Skaista, saulaina svētdiena.

Mēs abas kopā iesēžamies tramvajā – nu, tajā jaunajā pirmajā maršrutā! Un dodamies uz Latvijas Universitātes Botānisko dārzu. Man padusē ir piknika groziņš ar kūkām, bērnu šampi un ķiršiem.

 

Tu pareizi saprati – mums ir Elīnas dzimšanas dienas pikniks un bildēšanās rododendros, kas tieši tagad zied vislielākajā krāšņumā!

 

 

Nu, vai viņa nav viena varen laba botāniskā dārza feja? 🙂

Pavasaris ir klāt

Pavasaris ir klāt!

Sveiks!

Pavasaris jau klāt, vēl tikai pavisam nedaudz un tik ziedēs un tik plauks!

Ko Tu jau esi paspējis pirmajās pavasara dienās? Es, piemēram, paspēju atrast iesnas! 😀 🙂 Tomēr tas man netraucē priecāties par garajām dienām un daudz, daudz saulesgaismas.

 

Es ceru, ka arī Tevi pavasaris ir uzmundrinājis un devis jaunu sparu!

Save