Botāniskā dārza feja

Ir Elīnas dzimšanas diena. Skaista, saulaina svētdiena.

Mēs abas kopā iesēžamies tramvajā – nu, tajā jaunajā pirmajā maršrutā! Un dodamies uz Latvijas Universitātes Botānisko dārzu. Man padusē ir piknika groziņš ar kūkām, bērnu šampi un ķiršiem.

 

Tu pareizi saprati – mums ir Elīnas dzimšanas dienas pikniks un bildēšanās rododendros, kas tieši tagad zied vislielākajā krāšņumā!

 

 

Nu, vai viņa nav viena varen laba botāniskā dārza feja? 🙂

Renita

Pavasaris un augļkoku ziedi. Ar Andreju un Renitu bijām izgājuši ielās pamēģināt levitācijas fotografēšanu. Jāatzīst, levitēšana mums ne pārāk labi sanāca. Bet tāpēc jau to darījām, lai saprastu cik viegli vai grūti šīs internetā atrastās idejas ir veicamas. Iegūtā mācība? – vajag augstākas trepes!

Bet, hei, neba tikai uz eksperimentiem balstās fotopastaigas! 😉

 

 

Kājas

kad klāt TAS brīdis

sals kož degunā.

jau!!!  jau sals kož degunā.

Es slimoju, tāpēc attaisnoti dienas vadu sociālajos tīklos. Dāmas, es pamanīju jūsu prieku par pirmajiem rudenīgajiem vakariem, es redzēju heštagotās bildes ar tējas krūzītēm, grāmatiņām un plediņiem.

Man pašai prāts vēl vasarā – ceļa somā iekrīt īsākie šorti un plānākā jacīte. Bet patiesībā vēl kripatiņa un jāslauka putekļi no braucamrīka. Šī sniega sezona būs varen darbīga sezona. Manas dāmas, kad šo lasa, noteikti nosmīn un piekrītoši pamāj ar galvu – būs darbīga.  Šīs domas pavada stingra pārliecība par izdošanos – reta parādība manā haotiskajā situāciju uztverē. Tev tā bieži gadās? Pārliecība bieži gadās?

Pārliecība par to vai virzības virziens ir pareizais? Man šobrīd atkal sašķobījās pārliecības. Tā nedaudz, bet tomēr…

Un man prāts vēl vasarā un tajos saulrietos, kad māja ir uz riteņiem. Prāts tais Kurzemes saulrietos un vējos.

LD_-1-2

saulrieta pretgaismas akts

Ir kaut kas maģisks tajā sajūtā, ko man nekad neizdodas nodot tālāk. Maģisks tieši tajā krāsā, jo man neizdodas nodot to skatītājam/uztvērējam. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manis vēlamo efektu panākt var tikai izmantojot kanālu kopumu, strādājot uz vairākām maņām un vispārinot iespējamo iepriekšiegūto pieredzi. Šie groži parāda, ka mana niansētā sajūta vienmēr paliks pie manis, parādīt es to nevarēšu. Tas ir kā dienu griezties karuselī un tad mēģināt ieskaidrot rotaļudraugiem, ka man tiešām ir slikti.

Tādas infantila mākslinieka pārdomas par savu nespēju pateikt savu sāpi, kas ne vienmēr ir sāpe. Es atradīšu risinājumu, es ieliešu vērotājam mutē paskaidrojumu, es panākšu, lai mani uztver.

cauna
nelaimīgs dzīvnieks

nāc līdzi, es parādīšu, ko redzu!

 

Bez cieņas pret ētiku,

Linda

 

P.S. kāds būs laimīgs.

Atlantis. Fiction.

“A group of scientists has found Atlantis! This is one of the biggest news stories of 2013. And where is it then? No-one knows for sure. All there is to know is that Atlantis exists in a parallel universe. Thus the already highly developed civilization has evolved for thousands of years into a totally different direction than the world that we live in.”

There is no daily sunrise in Atlantis. The Sun rises just a few times a year and that’s the most meaningful
event for the Atlantis civilization. Sunlight makes them peaceful; some say it feels like your soul sings
louder than it does when you are in love.
Every morning is exhausting and sad. The Sun is behind an eternal mist. Hope transforms into sadness
and that reflects in the Atlantis people’s eyes.
The few days the mist disperses the most gorgeous celebrations that someone could ever imagine
take place, but what’s more impressive is the bright light spark in the Atlantis people‘s eyes. Happiness and
freedom just from something as usual as a sunlight is for us…